shauttra: February 2011

Intervija publicēta 1990. gadā, žurnālā ''Zinātne un mēs''

XX Vispārējo latviešu dziesmu svētku daudzo viesu vidū bija arī VAIRA VĪĶE FREIBERGA un IMANTS FREIBERGS. Abi zinātnieki jau ilgus gadus sadarbojas ar nacionālās kultūras kopējiem Latvijā. Plašāka sabiedrība Rīgā ar viņiem varēja iepazīties pirms diviem gadiem Rakstnieku savienības rīkotajā pasākumā, kas bija veltīts viņu sastādītās grāmatas «Saules dainas» iznākšanai. Viņi ir Latvijas Zinātnieku savienības biedri kopš tās dibināšanas 1988. gada 27. novembrī. Vaira Vīķe-Freiberga šā gada jūlijā kļuvusi par Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekli.

V. V. F.: Manu kandidatūru izvirzīja akadēmiķis Jānis Stradiņš. Pirms gada atsūtīju savu curriculum vitae, kur uzskaitīti galvenie darbi, publikācijas, runas. To visu šeit apsprieda vairākās pakāpēs, tad ievēlēja.

R.B.: Lūdzu, pastāstiet mazliet par sevi, par savu ceļu uz zinātni.

V. V. F.: - Esmu dzimusi Rīgā 1937. gada 1. decembrī. Tēvs bija jūrnieks, gāja bojā pie Kanāriju salām, mani tā arī neredzējis. Māte apprecējās otrreiz, dzīvo Kanādā. 1945. gada 1. janvārī aizbraucām no Liepājas ar kuģi uz Gdaņsku. Skolas gaitas sāku latviešu skolā Libekā, vidusskolu apmeklēju franču Marokā, Kasablankā, psiholoģijas studijas sāku Kanādā, Toronto universitātē, un ieguvu doktora grādu (Ph. DL) Makgila universitātē

Monreālā. No 1962. gada dzīvoju Kanādas franču daļā Kvebekā. Man laimējās ar skolotājiem. Tie bija zinātnieki ar pasaules slavu no dažādām valstīm. Daudz guvu no prof. D.O Hebba Makgilā, kas bija speciālists neiropsiholoģijā, no igauņu izcelsmes

speciālista atmiņas teorijā E. Tulviga Toronto. Pie mums kā viesi brauca vadošie speciālisti no citām zemēm, arī no PSRS. Mani skolotāji bija stingri, un bija ļoti saspringts darbs, kas nepieļāva nekādas_nolaides. To arī tagad ievēroju savā darbā ar studentiem, mani uzskata par stingru pasniedzēju.

R. B.: - Sarežģīts ir bijis jūsu dzīves gājums, bet tas nesis jums atzinību un novedis jūs Monreālas universitātē.

V. V. F.: Jā, strādāju Psiholoģijas departamentā Monreālas universitātē, tajā

ir ap 70 psiholoģijas pasniedzēju. Daudzi vēlas studēt psiholoģiju, tāpēc krietns

konkurss, laba izlase, patīkami strādāt. Es specializējos kognitīvajā psiholoģijā, lasu

lekcijas I, II un III kursam psihofarmakoloģijā, vadu seminārus. No eksperimentālajiem laboratorijas darbiem, kuru pārbaude prasa daudz laika, par laimi, esmu tikusi vaļā, to tagad dara jaunākie pasniedzēji. Daudz nākas vadīt maģistra un doktora darbus psiholoģijā, sēdēt komisijās, kas izvērtē maģistru un doktoru darbus, gan rakstisko, gan mutisko eksāmenu. Mums visi līdz pat doktora aizstāvēšanai skaitās studenti (t. s. graduētie studenti).

R. B.: - Kā Kanādā var kļūt par zinātņu doktoru?

V. V. F.: -- Pēc augstskolas beigšanas iegūst bakalaura grādu, tad pēc pāris gadiem izstrādā maģistra darbu. Mana tēma, piemēram, bija «Pozitīvie un negatīvi piemēri jēdzienu veidošanās procesā (1960. gadā). Pēc tam dažu gadu laikā var izstrādāt doktora tēzes. Sākumā kārto rakstisko eksāmenu pēc uzdotās tēmas, tad- 3-4 mēnešu laikā sagatavo vispārēju eksāmenu savā jomā. Ja tas sekmīgi izdarīts, tad jādabū padomdevējs, kas ar mieru strādāt ar tevi, jāiesniedz rakstisks projekts komisijai, ko vērtē departamentā,

sniedz kritiku, brīdinājumus neaizietu nepareizā virzienā. Doktoram jābūt divus

gadus klātienē, jānāk uz semināriem, jāuzraksta darbs. Mana doktora disertācija

bija par tēmu «Hlorpromazīna hidrohlorāta iespaids uz jēdzienu apgūšanu (mācīšanos) pie hiperaktīviem (hiperkinētiskiem) un normāliem bērniem zem pilnīgas un daļējas retroakcijas» (1965. gadā). Daudz laika paiet, piedaloties diplomdarbu izvērtēšanā. Pie manis griežas ar darbiem ļoti dažādos tematiskos – laukos gandrīz vai visās psiholoģijas nozarēs – gan sociālajā, gan fizioloģiskajā, gan kognitīvajā, gan mākslas, gan citās psiholoģijas nozarēs. Vieglāk būtu specializēties tikai vienā laukā, bet arī mazāk interesanti.

R. B.: - Protams, pēc doktora grāda iegūšanas aktīvs zinātnieks savu pētniecisko darbu turpina. Jūs esat divu zinātnisku grāmatu, tuvu pie simts rakstu un simts referātu autore par psiholoģijas, folkloras, mutvārdu literatūras, zinātnes pedagoģijas, zinātnes stratēģijas jautājumiem angļu un franču valodā. Jūsu raksti tulkoti arī zviedru un poļu valodā. Kurus

uzskatāt par saviem galvenajiem darbiem?

V. V. F.: Tā ir grāmata, kas uzrakstīta franciski, par vārdu biežumu Kvebekas

franču valodā. Latviešu valodā izdota grāmata «Dzintara kalnā», kopā ar vīru - «Saules dainas». Rediģēju rakstu krājumu angliski par godu K. Barona 150 gadu jubilejai, kurā ar zinātniskām apcerēm piedalījās 16 autori no 8 zemēm, pašai pieder četras nodaļas, tur ir starpdisciplināri raksti ar dainām. Krājumu pagājušogad izdeva Makgila Kvīnsas universitātes izdevniecībā Monreālā.

R.B.: - Jūs veicat arī aktīvu sabiedrisko un organizatorisko darbību Kanādā, esat arī pazīstama pasaules latviešu sabiedrībā kā ilggadēja latviešu jaunatnes «2X2» nometņu, kursu un kongresu lektore un vadītāja, žurnāla «Jaunā Gaita» redaktore.

V. V. F.: - Esmu bijusi Kanādas Zinātņu padomes padomniece, vēlāk viceprezidente. Tā lemj zinātnes politiku valsts mērogā. Kanādā ir arī citas pētniecības padomes, kas atbalsta atsevišķus pētījumus. Mēs arī saņēmām atbalstu saviem pētījumiem, sākumā no dabas zinātņu pētniecības padomes. Blakus darbam latviešu sabiedrībā esmu iesaistījusies dažādos brīvprātīgos darbos kanādiešu sabiedrībā.

R.B.: -- Virkni pētījumu dainu jomā esat veikusi un turpināt veikt kopā ar savu vīru profesoru Imantu Freibergu. Lūgsim viņu iesaistīties sarunā un pastāstīt arī ko par sevi.

I. F.: - Esmu dzimis 1934. gada 12. martā Valmierā. Skolas gaitas sāku Jelgavā, pēc tam nometnēs Vācijā un vēlāk Francijā. Ieguvu maģistra grādu inženierfizikas zinātnēs Toronto universitātē un doktora grādu h. D.) informātikā Makgila universitāt reālā.

R. B.: -- Jūsu pedagoģiskā un zinātniskā darbība saistīta ar tādu modernu un nepieciešamu nozari kā informātika. Kāds konkrēti ir jūsu darbības lauks?

LF.: - Universitātē ir trīs galvenie darba virzieni:

1) mācīšana – pasniedzu informātikas zinātni, un tieši matemātisko programmēšanas sistēmas attīstīšanu, kā

rakstīt programmas datoriem;

2) pētniecība nodarbojas ar dažāda veida programmu attīstīšanu, lai tās labi darbotos, lai, ķeroties pie lielākām sistēmām, nerodas kļūmes. Tā ir nozare, kas vēl attīstās, no tās atkarīga programmu droša darbība, as var būt vitāli svarīga, ja attiecas, piemēram, uz raketēm vai atomelektrostacijām. Tur kļūmes var maksāt miljonus, tām ar būt nāvējošas sekas. Vai arī citādi, algu aprēķināšanas jomā ieviesušās kļūdas dēļ jums pēkšņi var piesūtīt lieku miljonu naudas;

3) administratīvais darbs - biju studiju direktors, atbildēju par 800 studentiem informātikas specialitātē. Bija jāatbild par studentu mācību lietām, jāseko mācību ritmam, jāsastāda kursu plāni, jāsadarbojas ar attiecīgiem profesoriem. Dekāns rūpējas par visiem studentiem, visās nozarēs, es tieši par informātiķiem.

R. B.: -- Var teikt, par laimi un labumu Latvijai, jūs savas informātikas zināšanas

esat virzījis uz dainu pētniecību.

I.F.: _ Tā ir specifiska sfēra, sāku 60-ajos gados attīstīt datu bāzes kopā ar programmatisko līdzekļu izstrādi, pirmo reizi latviešu folkloristikā. Ieinteresēju

Latvijas ZA un universitātes zinātniekus -Hariju Bondaru, Kārli Arāju u. c., sākām

sadarboties. Mēs ar Vairu gribam popularizēt folkloru, dainas, publicējamies.

Esam nodibinājuši izdevniecību «Helios», tajā iznāks «Saules dainu rādītājs», tur

būs visi «Saules dainās» minētie vārdi ar dziesmu numuriem kā arī ģeogrāfiskais

rādītājs.

R. B.: - Kā tiekat pie līdzekļiem zinātniskās pētniecības darba veikšanai?

LF.: - Lai dabūtu pētniecības pabalstu, jāpiedalās konkursā. Vidēji no trim

iesniegumiem, pabalstu saņem viens uz 1-3 gadiem. Mēs ar Vairu atkal dabūjām pabalstu uz trim gadiem, varam algot līdzstrādniekus un iegādāties tehniku. Vispirms jāiesniedz projekts, to skata Zinātņu padome, kas izsūta projektu uz anonīmām individuālām ekspertīzēm. Eksperti atsūta savus komentārus, pētnieks tos var redzēt. Tad komisija skata projektu un ekspertu vērtējumu, rūpīgi caurskata budžetu, vai attaisnojas izdevumi.

R. B.: - Kopš kura laika sākāt apmeklēt Latviju un kādi jums ir pēdējie iespaidi?

I. F.: - Pirmo reizi biju Latvijā 1973. gadā, pēc tam astoņdesmituajos gados atkārtoti vairākas, reizes. Tā lēnām attīstījās kontakti ar Latvijas zinātniekiem un literātiem. Šeit, Latvijā, līdz šim pastāvēja pētniecības un pasniegšanas dihotomija -katrs specializējās uz vienu vai otru. Kanādā "universitāšu profesori dara abus

darbus - gan māca, gan veic pētījumus. Specializētu valsts pētīšanas institūtu ir

maz, tādi gan ir dažām lielām firmām. Domāju, ka visumā mijiedarbe ar studentiem

ir vēlama, kaut arī dažreiz liekas, ka pētniecības darbs veiktos raitāk, ja ar to varētu nodarboties pilnu laiku.

R.B.: -- Šīs uzturēšanās laikā Latvijā jums bija arī sarunas par «Saules dainu»

izdošanu Rīgā.

I.F.: - «Saules dainu» izdošana Rīgā, škiet, guvusi pozitīvu atrisinājumu. Esam

jau noslēguši līgumu ar izdevēju - LU Studentu kluba izdevniecību «Zalktis», un ce-

ram, ka gada beigās Rīgā nāks klajā 2. izdevums. Paredzēts arī izdot apceres par

latviešu folkloru «Dzintara kalnā», galvenokārt skolu vajadzībām.

R.B.: - Apbrīnu izraisa viss, ko esat paspējuši savā dzīvē jau paveikt - gan

zinātnē, gan sabiedriskajā darbā, gan arī audzinot divus bērnus._Kārlim jau 26 gadi,

Indrai 23. Ar ko viņi nodarbojas?

V.V.F.: Kārlis studēja lingvistiku, divus gadus strādāja kopā ar mums kā al-

gotais pētniecības līdzstrādnieks no sabiedrisko zinātņu padomes. Pagājušajā

gadā pārgāja uz politiskajām zinātnēm. Indra studēja politiskās zinātnes, tikko

beidza, rudenī meklēs darbu. Pašlaik abi bērni ir kopā ar mums Rīgā. Indra no še-

jienes dosies ceļojumā pa Eiropu.

R. B.: -Kas jums visspilgtāk no pēdējā brauciena iespiedies atmiņā?

V. V. F.: - Tie ir Dziesmu svētki, īpaši norises Dainu kalnā Turaidā ar Induļa

Rankas skulptūras atklāšanu. Tur teicu runu, piedalījāmies dziedāšanā un svētku

gājienā kopā ar «Skandiniekiem». Tas ir neaizmirstami.

R. B.: - Ko domājat par Latvijas tuvāko nākotnes virzību?

V.V.F.: - Jāturpina cīņa par brīvību, kaut arī tas prasīs dažu labu grūtu brīdi:

neesat pieraduši pie pastāvīgas konkurences cīņas, ērtāk ir, ja ir drošas garantijas, bet tad nav brīvības. Radošiem cilvēkiem šī pāreja nebūs grūta, viņi jau pie

tā pieraduši. Nedrīkst upurēt brīvību ērtību labā.

R. B.: - Imant, un ko jūs kā mūsu žurnāla redakcijas padomes loceklis gribētu novēlēt lasītājiem?

I. F.: _ «Zinātnes un Mēs» lasītājiem novēlu uzturēt interesi par zinātni, ko mūsu

žurnāls cenšas apmierināt. Latvijai ir svarīgi sekot un apgūt jaunākos zinātnes un

tehnikas sasniegumus, jo bez tiem mēs pasaules mērogā nespēsim nkurēt un

sacensties ar Rietumvalstīm pasaules tirgū. Latvijai būtu jāatrod kāda specifiska

«niša», kuru nav jau aizņēmuši «lielie» - kā japāņi elektroniku, ASV roka mūziku

utt. Nezinu, kas tas varētu tieši būt, bet kaut kas latviešiem tuvs, piemēram, agrozinātnes, biotehnika, informātika . . .

R. B.: - Ar jūsu palīdzību. Paldies par sarunu un uz redzēšanos pēc gada jūlijā pirmajā Vispasaules latviešu zinātnieku kongresā.

Ar Vairu Vīķi-Freibergu un

Imantu Freibergu sarunājās

Rita Bebre

1990

Tā nu gadījās, ka manās rokās nonāca 35mm kinolentas fragments. Paīss, mazliet pēc pelējuma smakojošs rullītis, bet ar visai interesantām lietām. Radās vēlme filmu iekustināt.
Filmas sākums visticamāk ir aizgājis nebūtībā, tādēļ nav zināmi tās autori, precīzs nosaukums un cik tā gara ir bijusi. Kinolente bija ''glabājusies'' briesmīgos apstākļos, un brīnums, kā no tās vispār kautkas ir palicis pāri.. Vietām kinolenta bija salipusi, bet kopumā izdevās atdzīvināt filmu, tiesa, pagaidām gan bez skaņas... Ar skaņu nebūs tik vienkārši, jo tā ir ierakstīta optiskajā skaņu celiņā, un nolasīt to var tikai pats kinoprojektors. Taču ir pāris idejas kā to varētu izdarīt mājas apstākļos ar lāzera palīdzību. Nelieli rezultāti jau ir :)
Filma ir bijusi dokumentāla, par Burtniekiem, filmēta ap 1969.-1972. gadu. Tā vismaz var secināt pēc objektiem, kuri šobrīd izskatās pilnīgi savādāk... Iespējams kāds burtniecietis varētu atpazīt sevi jaunībā, 40 gadus atpakaļ....
Paldies Artūra Rundēļa studijai un Klāvam Skrastiņam par daudzu dienu darbu skenējot filmu.
Tātad, vēlāk gaidam šo pašu, bet ar oriģinālo skaņu :)
Bilžu kreisajā malā redzams fragments no skaņu celiņa.
Video šeit http://www.youtube.com/watch?v=fiOnTGN0mg8