Galu galā nebija nekas no tā...
Tātad pastaiga pa Sokas purvu uz Sokas ezeru. Mjā... īsts Purvs!! Slīkšņa, ūdens, daži koki, niedres, sūnas, ūdens, dzērvenes, kūdra, ūdens, vaivariņi un ūdens. Takas sākums visai cerīgs, bet tuvojoties pašam purvam, situācija paliek saspringta. Nākas brist pa krūmainām niedrēm, neredzot to kas notiek zem kājām. Nekas īpašs jau tur arī nenotiek - tikai ūdens sāk smelties zābakos.. Nu neko, tā es žļurgstēdams dodos tālāk. Mugura jau iesvīdusi, vestibulārais aparāts pārbaudīts uz šūpojošā sūnu paklāja un aiz kokiem paspīd ezers.
Priecīgā žļurgstošā solī dodamies uz ezera pusi, smaids parādās sejā, un ieraugot ezera malā kautko būdiņai līdzīgu pārņem absolūtās laimes sajūta! Būdiņa ir divas sienas un jumtiņš, kurš naski tiek pieremontēts, jo nedaudz sāk līņāt. Lietus īss, zabāki iztukšoti no ūdens, zeķes sakārtas žāvēties siltās saules staros un purva rāvā izmirkušās kājas varu nedaudz pasildīt. Vieta pārāk skaista lai dotos kur tālāk, un atlikusī dienas daļa tiek pavadīta būdiņas tuvumā. Silta, salda kafija, maizītes, saule, ezera viļņi kūdrainajos krastos.. Rudens smaržas un krāsas purvā un debesīs. Viss ir pārāk skaisti lai domātu par atpakaļceļu, kurš vēlreiz aplaimoja manas gandrīz izžuvušās zeķes ar kārtējo purva rāvas devu. Bet bija to vērts!!!
Zoooooo!!! Neēd to sēni, neēd!!!! Ak, pie velna... kod ar', redzēs kas notiek.. :D :D
ReplyDelete