Augstrozes ezera ekspedīcija

  Bagātīga nedēļas nogale.

Nākamajā dienā pēc Gaujas brauciena dodos nedaudz pagidēt Ežu ekspedīciju. 

Vienvārdsakot sapnis piepildījies - nokļuvu fantastiskā vietā otreiz, fantastiskā laikā, ar superīgiem 42iem cilvekiem un beidzot ar savu fotokameru.

  Gājiens sākas no Augstrozes pilskalna, sākumā pa asfaltu, tad metamies pa lauku ceļu kapsētas virzienā, un aiz meža līkuma jautrība var sākties - brienam biezoknī ar visai jauku purva žļurgu zem kājām. Soļojam pa ezera rietumu krastu caur brikšņiem, purvu, un nonākam sausā priežu silā, kurš dažus gadus atpakaļ (2008?) visai apdedzis meža ugunsgrekā. Ejot tik jāuzmanās no bebru raktajiem kanaliem un bedrēm, kuras ir visai padziļas, jo ezera krasts ir visai stāvs.

  Ezera ziemeļu galā acīm paveras skaistākais melnalkšņu mežs kāds redzēts. Apkārtne kā no japāņu fimām - tā dzirdēju no kāda ekspedīcijas dalībnieka. Šāds salīdzinajums ienāca prātā arī man. Zem kājām dzeltens lapu paklājs, virs galvas dzeltenas koku galotnes, un tad pēkšņi bezvējā sāk līt neliels lietus (no skaidrām debesīm), kurš līdz zemei nemaz nenokrīt, bet paliek melnalkšņu lapās, paraudams tās līdzi, virzienā uz zemi... Un sākas dažus mirkļus garš dzeltenu lapu lietus! No skata un lapu čaukstoņas aizraujas elpa, nav pat vērts vilkt laukā fotokameru lai mirkli iemūžinātu. Daudzkārt esmu ievērojis, ka skaistakie dabas mirkļi tiek izbaudīti bez kameras klātbūtnes, reizēm žēl, bet no otras puses tās sajūtas nav bildē ierakstāmas, un nav citiem izstāstāmas. Tas vienkārši ir jāredz!!

 Gājiena turpinājumā nokļūstam līdz ekspedīcijas ''naglai'' -  paliela grāvja šķērsošanai. Bet pateicoties bebru kungiem un kundzēm gravī bija uzradies neliels dambis, līdz ar to no ūdens nekas nebija palicis pāri, un līdzpaņemtā virve izrādījās tomēr lieka... 

Un tā sparīgā solī jau esam veikuši lielāko daļu ceļa. Esam ezera austrumu krastā, kur interesants reljefs. Krasts viļņains, perpendikulāri krasta joslai. Paugura ielejās brienams purvs, slapjšs, virsotnes sausas, apaugušas ar simtgadīgiem ozoliem, bērziem.

Kad piekusums sāk parādīties dažu gājēju sejās, aiz kārtējā līkuma parādās vienas no retajām mājām, aiz kuras šūpīgs purvs, vēl pilns ar dzērvenēm. Gājiens tiek beigts ar smagu kāpienu Augstrozes pilskalnā, tas tā lai izspiestu pēdējās spēka paliekas no ekspedīcijas dalībniekiem. Nokāpjot no kalna gājēju sejās parādās prieks par pieveikto maršrutu, par skaisto laiku, krāsaino rudeni, un šķiet pēdējo siltāko rudens dienu.